Atkritumi

Es vēlētos kaut man būtu iespēja šķirot trokšņus. Kā plastmasu paņemt un izmest dzeltenajā konteinerī un aizcirst vāku. Uz, cerams, neredzēšanos! 

Tāpat es gribētu izdarīt, piemēram, ar tām klišejiskajām ģitāras balādēm, ko no rītiem klausās kaimiņš no sestā stāva. Tās balādes varbūt pat ir ok un nav arī tik skaļi, lai es ietu ar kaimiņu “iepazīties”, un tomēr – mans ķermenis uz tām reaģē kā uz atkritumiem. Bez formas un robežām tie lēni kā pūkas laižas pāri balkona malai līdz pieplok mūsu istabas parketam. Ilgi gan tur nepaliek, jo ar pirmo vēja pūsmu tie atlaižas un ievirmo guļamistabā, apmet astotnieku un nolaižas uz mūsu gultas malas. Un paliek. Es gribētu netarucēti klausīties kā elpo mans mīļotais, tomēr balāžu atkritumi jaucas pa vidu. 

Un tad ir tas tirgus ekonomikas musars, kas īd un dīc, un kauc bez pārtraukuma. Kamēr mans skatiens gaida pie apvāršņa parādāmies pirmo zeltaino saullēkta punktiņu, pāri Zemgala gatvei traucas kravas mašīnas, takši, kaut kur aizauro sirēnas, pa tuvējo ielu steidzas vecs Volvo. Uz kurieni? Uz kurieni jums visiem jātrokšņo 5:30 no rīta, es domās uzdodu retorisku jautājumu un pasmaidu pārākumā, jo ko gan viņi atbildētu, ja es jautātu – kāpēc? “Jo es esmu šīs žvadzošās ķēdes neaizstājamais posms.” Noskurinos un mēģinu distancēties no motoru vaidiem, kas klaudzinās pie maniem deniņiem un lai arī katrs viens izgaist, attālinoties, nāk nākamais un nemaz netaisās aiz sevis savākt. 

Rekuperators, ledusskapis, lifta mehānisms, ārdurvju ‘click’ tām aizveroties, krakšķi no dziestošā balkona stiklojuma, ziņu signāli, klaudzieni kaut kur ostas virzienā, kurjeru rācijas, vibrozvans tikai gadījumam “ja-nu-kas”. Visus, nafig, miskastē un spiest un mīcīt dziļāk līdz tie saplok kā pēdējo elsienu izdvesis balons.

Es mēdzu bēgt no šīs miskastes un aizbraukt līdz mežam, līdz jūrai, lai pabūtu tīrībā un noskurinātu visu, kas pielipis. Bēgu tik agri, lai būtu vienīgā, kas traucas pa šoseju. Un tur tas ir, mans agrā motora troksnis kādam uz vasarnīcas palodzes.