Pārmaiņas

Dziest rīta kakao un man ir noskaņojums parakstīt. Kopš kura vispār laika kafiju ir nomainījis kakao? Tas gan vairāk retorisks jautājums, jo attiecībās ar sevi es jau sen zinu, ka pārmaiņas ir vilnis, kas vienmēr ir te, es tajā peldu un daudz nedomāju, vai tieši šobrīd esmu kādā permanentākā vai izteiktu pārmaiņu stāvoklī. 

Vispār man tās patīk – pārmaiņas. Visu attiecību lielākais pārbaudījums un nenovēršamība. Attiecību ar partneriem, ģimeni, draugiem, kolēģiem, pasauli un sevi pilnīgi noteikti. No “Tas noteikti mainīsies!” līdz “Tas nekad nemainīsies!” un abas tik vienādi absurdas gaidas. Ja atminos sevi bērnībā, bieži tur esmu domās par to kā manā ģimenē viss mainīsies – kā mēs dzīvosim skaistākā mājā, kā mans paps izkļūs no atkarības, kā brālis izveseļosies u.c. skaistas fantāzijas par vienkārši labāku un vieglāku dzīvi mums visiem. Es biju tik pārliecināta, ka mēs taču noteikti visi to vēlamies un domās – labās gribas vektorā – tā noteikti bija. Bet tad es vēl nezināju, ka pārmaiņas ir kaut kas, kas ne vienmēr notiek nemanot, ka ir tādas pārmaiņas, pie kurām ir tā kārtīgi jāpiestrādā, kas nenāk ar gribēšanu vai solīšanu vien. Nekas, protams, neizmainījās.

Vēlāk, kad dzīve kaut kā iekārtojās un sasniedza tādu patīkamu harmoniju, esmu vēlējusies pretējo. Neizmainīšanos. Un tad pēkšņi, “no nekā” viss sagriezās kājām gaisā. Un nav jau tā, ka es baigi speciāli to plānoju vai veicu kādas darbības, lai satricinātu savu harmoniju, bet dažu notikumu sekvences mēdz būt šokējošas. Abos virzienos – pozitīvajā un ne tik pozitīvajā. Viena nevainīga iepazīšanās, viens epasts, izlasīta grāmata un pārmaiņas ir sākušās. Tikai krietni vēlāk sēžot pie sava rīta kakao saprotu – fak, tas viss sākās toreiz ar šķietamu neko! Ar to mazo izvēli spert mazo soli, kas vēlāk pārvērtās lielākajos dzīves notikumos. Manas Rīgas dzīves sākums, satikšanās ar reklāmu vai dzīve jaunajā projektā, ko sākotnēji nevarēju atļauies, piemēram, visas ir pozitīvā iznākuma nejaušības. Bet man, protams, ir bijušas arī otras. Tā es iemācījos, ka ne visas pārmaiņas ir jāplāno un smagi pie tām jāstrādā, dažām vienkārši jāļauj notikt vai – tās notiek un nekāda atļauja tām nav nepieciešama.

Bet visinteresantākās ir pārmaiņas, kas notiek manī un kā es satieku pārmaiņas man tuvos cilvēkos. Ja es dzirdu kādu sakām “Cilvēki nemainās”, es klusībā par to pasmaidu. Paskatīsimies! Domāju, ka es dzīves laikā esmu mainījusies reizes desmit un tas nav par matu toni, kaut gan tas arī ir ticis pielāgots manam iekšējām stāvoklim. Esmu bijusi biklā lauku meitene un tas bija laiks, kad es dzīvoju svešas dzīves un pielāgojos – izpatiku, nemācēju sevi aiztāvēt, visi citi likās labāki un gudrāki par mani, arī skaistāki. Esmu bijusi savā bitch posmā, kad uzradās pirmā lielā nauda un caur to sajutu pārākumu pār… nevaru pateikt, ko un dzēru šampaniešus, šopoju bez jēgas, biju “jaudīgā”. Tie tādi spilgtākie posmi. Un jau atkal esmu pilnīgi cita un man pašai šķiet, ka visautentiskākā no visām. Man ir parādījušās robežas, kas iepriekš nebija, un es beidzot varu atšķirt cilvēku patiesi labos nodomus no feikajiem. Es saku nē un mani tik ļoti vairs neaizrauj vēl viena sviestmaize trendīgā brasērijā. Es izbaudu laiku ar sevi un pat tad, ja mani uztrauc citu viedoklis, es varu atšķirt, kuru viedoklis ir uztraukumu vērts, bet kurus pilnīgi legāli var sūtīt iet tālāk. Iespējams jau, ka tie nav nekādi baigie posmi, bet parastākā pieaugšana un vērtību nostiprināšanās. Un man tas der. Kopš esmu pieņēmusi savas pārmaiņas un it īpaši – kopš man tās patīk – ir daudz vieglāk izdzīvot un pieņemt pārmaiņas otrā tāpat kā otra neizmainīšanos.

Es, protams, neesmu mūks bez vēlmēm un kārdinājumiem, es joprojām gaidu, ka varbūt mamma nebūs tik bailīga un piekritīs operācijai, kas viņai būtu tik vajadzīga. Ka kolēģi atbildīgāki, precīzāki, kas noņemtu lielu daļu spriedzes sadarbībā. Ka klienti less bitchy, jo, nu, priekš kam izlikties, ka šī vēl viena 10s reklāma mainīs pasauli. Ka partneris mērķtiecīgāks vai garīgāks, lai mēs ātrāk sasniedzam kopīgos un katrs savus mērķus. Ka, ka, ka. Bet es varu distancēties un pieņemt, ka abi scenāriji ir iespējami. Un kamēr es gaidu to atklāšanos, man vienmēr ir iespēja šos “ka” realizēt pašai, jo jebkuras gaidas par pārmaiņām otrā patiesībā ir aicinājums kaut ko mainīt sevī.