Līgo ilgas

Jūnija rīts. Saule ir pacēlusies aiz ķiršu koka tieši tik daudz, lai gaismēnas apbrīnojami viemmērīgā ritmā trīsuļotu pār manu seju. Vēl kādu brīdi tā snaužu, bet tad ļauju vērotājam sevī pamanīt, kā vējā plīvo aizkars, cik gaisma istabā šķiet maiga un nogludina nelīdzeno tapeti.. Skatos ķirsī, cik tas viegli padodas vējam it nemaz nepretojoties. Uz vaiga šurpu turpu skrien viens mats, it kā censdamies atbrīvoties, bet sakne tur, nelaiž vaļā. Gaiss smaržo pēc smilgām, meža zemenīšu gatavības un raspodiņiem, tāds tējains un silts. Un es ilgojos. Ilgas ir tik spēcīgas, ka jūtu pakrūti sažņaudzamies un it kā plēšamies ārā no manis, lai ietu, lai piedzīvotu, lai būtu… It kā es jau nebūtu. Un pavisam lēnām, velkoties ilgu pēdās, šļūc vientulības un trūkuma sajūta. Aiz istabas durvīm dzirdu, ka manējie jau rosās. Mammai vienmēr ir darīšanas, paps droši vien dara, ko mamma ir likusi. Viņiem sava dzīve. Man šķiet, ka mēs visi esam pamodušies ar vienām sajūtām. Un, lai tās kaut kā apstrādātu, darām, kas jādara. Notraušam segu, ceļam kājas pār gultas malu, smērējam sviestmaizi, slaukām grīdu, nopļaujam zāli, uzgriežam LR2, kurinām pirti, liekam siltumnīcā ūdeni bļodās, lai sildās, raudzējam mīklu pīrāgiem, dzesējam alu pagrabā, nesam tukšas kartupeļu kastes zem ozola, lai ir vieta piesēst, pinam vainagus, gludinām svētku drēbes un ceram. Ka šis ir svētku laiks, maģiskais laiks, Jāņu-nakti-neguļat’i laiks, kurā pareizi svinot, ēdot, kurinot uguni un sadedzinot veco, kļūs vieglāk. Vienkārši viss kļūs vieglāk. Mēs ēdam, lietojam pašdarītu alu, runājam latviešu small talk un svinam, cik pareizi protam. Kā normāli cilvēki, normāla ģimene.

Šodien gaisma šķiet citādāka nekā toreiz. Aizkars plīvo, bet saules spožums uz baltā logu ailes krāsojuma šķiet neizturami spilgts. Pasniedzos pēc grāmatas. No lasīšanas domas novērš automašīnas, ko redzu iebraucam un izbraucam no Rimi stāvvietas. Viņi gatavojas, jo iepirkumu maisiņi izskatās liekāki nekā citas dienas. Jūtu kaut kādu nemieru kāpjam un es daru, kas jādara. Iedodu Todo brokastis, apleju rozi, noņemu plastmasas pārsegus maniem par vēlu iesētajiem tomātiem, uzvāru kafiju. Nekas tāds pārāk tēlains nenotiek. Varbūt vienīgi olīvkoka lapiņas skaisti lāso rīta saulē un atgādina par tiem ārprātīgi karstajiem pusdienas laikiem Itālijā. Sajūtu pateicību, ka esmu tos piedzīvojusi. Gatavoju brokastis un jūtu kā pakrūtē briest pazīstamā ilgošanās, vientulības un trūkuma sajūta. Tās brīnumaini vienmēr nāk komplektā, nekad pa vienai. Kas man šodien jādara, lai es būtu svinējusi pareizi? Un, ja nu es esmu posmā, kad man nebūs Jāņu zāles, vainags, ģimene vai draugu loks, ugunskurs, smukas bildītes, lauki vai kā minimums Kurzemes jūrmala, īsti vai stilizēti brunči, rosīšanās sētā un kas tik vēl ne? Un dzīvoklī taču nesvin Līgo, tie nav bruģa svētki, un man šķiet, ka mūsu jebkurā citā dienā ērti izplānotie 50 ar astīti kvadrātmetri jaunā, skaistā projektā ir kļuvuši nepanesami šauri. Pat krievvalodīgajam kaimiņam ir dāča, uz kuru aizbraukt uzcept šašliku, cik nožēlojami, it kā šašliks būtu šīs dienas esence. Ieritinos atpakaļ gultā un saku sev: fuck it. Lasi savu grāmatu un pieņem šo posmu, šī laika izvēles un (ne)svinēšanas (ne)pareizību. “Šī ir parasta diena, nomierinies”, viņš man saka un piebilst, ka varētu braukt pasēņot. Es piekrītu, nedomājot.